| Abstract: | Bet kurios kalbos turinys yra bendras visiems žmonėms, tačiau fonetinės priemonės, kuriomis jis išreiškiamas, yra nacionalinės ir specifinės; jos suformuoja kiekvienai kalbai būdingą skambesį. Fonetinės sistemos pagrindą paprastai sudaro segmentiniai vienetai: fonemos, skiemenys, fonetiniai žodžiai ir sintagmos. Su pagrindiniais fonetinės sistemos vienetais yra glaudžiai susiję supersegmentiniai arba suprasegmentiniai vienetai – skiemens intonacija (priegaidė), žodžio kirtis ir kalbos intonacija. Straipsnyje apžvelgiamos naujausios latvių kalbos fonetinių priemonių sistemos tendencijos, kurios atsirado daugiausia dėl kitų kalbų artikuliacinių ir akustinių ypatybių įtakos (dažniausiai tai – anglų, vokiečių ir rusų kalba). Galima pamatyti atskirų fonemų tarimo skirtumų (pvz., priebalsių palatalizacija), taip pat priegaidžių niveliavimo ir žodžio kirčio pakeitimo skirtumų (ypač – svetimos kilmės tikriniuose daiktavardžiuose), skiriasi ir teksto tarimo ypatybės. Šio straipsnio teiginių ir išvadų pagrindas yra daugelio metų praktinė darbo patirtis ne tik Liepojos universitete, bet ir dirbant su lietuvių studentais Klaipėdos universitete ir Vytauto Didžiojo universitete, Kaune. Sėkmingai komunikacijai iš esmės taikomos abi kalbinės išraiškos formos – tiek kalba, tiek raštai. Patekę į latvišką aplinką, pvz., į kurią nors Latvijos aukštojo mokslo įstaigą, dėstytojai iš užsienio šalių ir studentai, atvykę pagal mainų programas, bendraudami turi atsižvelgti į latvių kalbos fonetinių priemonių specifiką, t. y. latvių kalbai būdingą kirčiuotą pirmąjį skiemenį, tęstinę ir netęstinę priegaides diferencijavimą, pasakojimo, klausiamoji bei šaukiamojo modalumo raišką ir pan. Jų įsisavinimui įtakos turi ne tik savos gimtosios kalbos garsinių priemonių ypatybės, bet ir įvairūs lingvistiniai bei ekstralingvistiniai veiksniai platesniame kontekste. Latvijoje šiuo metu sparčiai daugėja žmonių, kurie moka keletą užsienio kalbų, yra susipažinę su kitų valstybių istorija, kultūra ir visuomeniniu gyvenimu, tad padaugėjo ir galimybių paįvairinti kontaktus ir išplėsti komunikaciją. Šių tendencijų išliks ir ateityje, jos darys įtaką fonetinei kalbų struktūrai.
21. gadsimtā Latvija strauji ir iekļāvusies pasaules kultūras telpā, ir pieaudzis
to cilvēku skaits, kas apguvuši vairākas svešvalodas, ir iepazinuši citu valsti vēsturi, kultūru
un sabiedrisko dzīvi, līdz ar to ir palielinājušās iespējas dažādot savstarpējos kontaktus
un paplašināt komunikāciju. Šīs tendences saglabāsies arī nākotnē, savstarpēji ietekmējot
arī valodu fonētisko struktūru. Valodas saturs ir vispārcilvēcisks, bet fonētiski fonoloģiskie
līdzekļi, ar kuriem to izsaka, ir nacionāli un specifiski. Veiksmīgas saziņas pamatā tiek izmantotas
abas valodas izpausmes formas – gan runa, gan raksti. Pēdējos gados latviešu
literārajā valodā parādās citu valodu artikulācijas un akustiskās īpatnības (visbiežāk angļu,
vācu vai krievu valodas ietekmē). Tas ir vērojams gan atsevišķu fonēmu izrunā, gan uzsvara
lietojumā, gan teksta izrunas ziņā, piem., runas intonācijā un līdzskaņu palatalizācijā, kas ir
būtiska krievu un lietuviešu valodas pazīme. Fonētisko līdzekļu apguvē liela nozīme ir katra
runātāja dzimtās valodas, dialekta vai izloksnes ietekmei, sagatavotības pakāpei un individuālās
artikulācijas īpatnībām. Ārzemju vieslektoriem un studentiem komunikācijas procesā ir
jārēķinās arī ar latviešu valodas fonētisko līdzekļu specifiku, t. i., latviešu valodai raksturīgā
fonēmu artikulācija (sevišķi garie patskaņi, mīkstie līdzskaņi, šņāceņi un afrikātas), pirmās
zilbes uzsvars vārdos, stieptās un nestieptās zilbes intonācijas diferencēšana, stāstījuma,
jautājuma un izsaukuma modalitātes izteikšana teikumā u. tml. To apguvi ietekmē ne tikai
dzimtās valodas skanisko līdzekļu īpatnības, bet arī dažādi lingvistiskie un ekstralingvistiskie
faktori plašākā kontekstā. Šo jautājumu apguve ir cieši saistīta ar izpratni par fonoloģiju;
tā ir valodniecības nozare, kurā galvenokārt pēta skanisko elementu funkcijas un skaņu attieksmju
(resp. saistīšanās) modeļus, īpašu uzmanību pievēršot tieši fonoloģiskās sistēmas
pašai mazākajai vienībai resp. fonēmai. Rakstā izteikto secinājumu pamatā ir autores praktiskā
darba pieredze ne tikai Liepājas Universitātē (galvenokārt programmā “Eiropas valodu
un kultūras studijas”), bet arī, strādājot ar lietuviešu studentiem Vītauta Dižā universitātē
Kauņā un ar apmaiņas programmas studentiem no dažādām Lietuvas augstskolām vairāku
gadu garumā. Aptaujā studenti atzina, ka, ilgstoši uzturoties citā valodas vidē, piem., angļu,
vācu, franču vai krievu, arī dzimtajā valodā pēc kāda laika parādās otras valodas izrunas
īpatnības. Lielākoties tās ir saistītas ar vārdu krājumu resp. leksiku, taču ne mazāk svarīgi ir
apzināties tās atšķirīgās un būtiskās izrunas īpatnības, kuras ir saistītas ar atsevišķām fonētiskām
parādībām. Apgūstot latviešu valodu, cittautieši bieži vien maina uzsvara vietu vārdos,
saistot to ar savu dzimto valodu, kaut gan latviešu valodā lielākā daļa vārdu ir jāizrunā
ar pirmās zilbes uzsvaru. Problēmas rodas arī tajos izrunas gadījumos, kuros vārdu nozīmi
diferencē tikai stieptā vai nestieptā (krītošā vai lauztā) zilbes intonācija. Citu valodu ietekmē
runātāji veido t. s. hibrīdvariantus, kas izklausās pēc pusstieptās intonācijas (kaut kas pa
vidu starp stiepto un nestiepto intonāciju). Divu intonāciju šķīrumu ir svarīgi ievērot savstarpējā
komunikācijā, lai novērstu satura pārpratumus. Citu valodu ietekmē var mainīties latviešu valodai raksturīgā runas melodija. Īpaši tas sakāms par stāstījuma teikumu izrunu
latviešu valodā ar kāpjošo melodiju nepieciešamās krītošās melodijas vietā (lielākoties angļu
valodas ietekmē). Tas pats attiecas arī uz teikuma daļu saistījuma ciešuma norādi. Ja garākā
teikumā nevar saklausīt ciešu vai vāju saistījumu, tas apgrūtina satura uztveri. Pēdējā laikā
zūd arī jautājuma teikumiem raksturīgā intonācija latviešu valodā. Svarīgi ir apzināties teikumu
modalitāti salīdzinājumā ar citām valodām. Dažādās valodās ir atšķirīgs valodas ritms
un runas intonācija.
Languages share a content common to all people; however, Languages share a content common to all people; however, they differ with regard to their specific and nation-dependent phonetic means used to express it. These phonetic means grant a particular sound to each language. A phonetic system is usually based on segmental units: phonemes, syllables and syntagms. The main units of a phonetic system are closely interrelated with super-segmental or supra-segmental units, namely intonation and word stress. The present study overviews the newest tendencies in the phonetic system of the Latvian language developed due to articulatory and acoustic influence of other languages, usually English, German and Russian. The conclusions drawn in the study are based on rich teaching experience at Liepaja, Klaipėda and Vytautas Magnus Universities. It can be generalized that for successful communication both written and oral forms of language are used. When trying to integrate into any institute of higher education in Latvia, foreign teachers and students have to pay attention to the specificity of Latvian phonetic means as, for example, the stress on the first syllable. The acquisition of specific features in Latvian phonetics is influenced not only by phonetic properties of one’s native language, but also by various linguistic and extra-linguistic contextual factors. A current tendency that can be observed in Latvia is a growing number of Latvians who have good communicative competence of several languages and are well acquainted with the history and culture of different countries. Their presence in the society increases the possibilities of expanding international contacts and communication and thus intensifying the aforementioned influence on the phonetic structure of the Latvian language. |
